Kad vakarā paliek tikai es un ekrāns
— tev jau atkal sarkanas acis, saka vīrs no dīvāna, nepaceļot skatienu no telefona.
— tas ir no gaismas, es atbildu.
Bet mēs abi zinām, ka tā nav taisnība. Man nav sarkanas acis no darba. Man tās ir no tā, ka jau piekto vakaru pēc kārtas, kad bērni aizmieg, es atveru noteiktu lapu un ļaujos tam, ko ilgu laiku nevarēju atzīt pati sev. Bet tagad varu. Jo tas, ko es daru, man sagādā patiesu prieku, un es vairs nekaunos par to, kā pavadu savu personīgo laiku.
Sākās viss pavisam nejauši. Februārī bija tāds sūdīgs vakars — bērni gulēja, vīrs skatījās hokeju, un es sēdēju virtuvē ar tējas tasi, iegrimusi telefonā. Garlaicība bija tik blīva, ka to varēja griezt šķēlēs. Es nebiju spēlējusi nekādas azartspēles kopš studentu laikiem, kad ar draudzenēm iegājām kādā Rīgas kafejnīcā un iemetām divus eiro spēļu automātā. Toreiz man likās, ka tā ir izšķesta nauda. Bet tajā vakarā, sēžot virtuvē, es nodomāju — kāpēc gan ne? Ir jau trešā desmitgade, visi spēlē kaut ko telefonā. Es tikai gribēju saprast, par ko cilvēki runā.
Pirmo reizi es vienkārši iegāju meklētājā un uzrakstīju ""rodeoslot latvijā"". Atvērās vesela pasaule, par kuru es neko nezināju. Man likās, ka tur būs tikai veči ar cigaretēm un ķēžu zelta ķēdes, bet pavisam drīz sapratu, ka kļūdījos. Viss bija pārdomāts, krāsains un pārsteidzoši viegli saprotams. Kopš tā vakara esmu atgriezusies tur vairākas reizes, un katru reizi man ir bijis savādāk.
Sākumā es īsti nepratu spēlēt. Nospiedu pogas, skatījos, kā griežas bungas, un neko nejutu. Bet pēc kāda laika es sapratu vienu lietu — man patīk tas, ka es šeit ne no viena neesmu atkarīga. Tajā spēlē nav kolēģu, kuri novērtē katru manu kustību. Nav bērnu, kuri rauj svārkus. Nav vīra, kurš prasa, kāpēc es nesmaidīju, kad viņš atnāca mājās. Ir tikai es un mans ekrāns. Un klikšķis. Un tās mirkļa vilcināšanās, kad bungas sāk griezties lēnāk, un tu nezini, vai tās apstāsies tavā labā.
Negribu teikt, ka uzreiz sāku laimēt. Sākumā laikam zaudēju kādus trīsdesmit eiro, un tas man likās briesmīgi. Bet es biju pati sev noteikusi budžetu — tik daudz, cik mans kafijas pārtraukums maksātu divās nedēļās. Un tas bija mans robs, ko es sev atļāvos. Es taču vienmēr kaut ko uzlieku uz svariem — vai nu kurpes, vai spa procedūru, vai vakariņas ārpus mājas. Tāpēc kāpēc gan ne šo?
Bet vispār stāsts nav par naudu. Stāsts ir par to, ka vienā pavasara vakarā es atkal atvēru to pašu lapu un sāku griezt spēli. Bērni bija aizbraukuši pie vecmāmiņas, vīrs strādāja virsstundas, un es paliku mājā pilnīgi viena. Ziniet, tas ir retums, kad četrdesmitgadnieks ar diviem bērniem un kredītu var pabūt viens pats. Sākumā es nezināju, ko darīt ar šo klusumu. Pastaigāju pa istabu, aplaudēju, pagatavoju sev ēdienu bez steigas. Un tad apsēdos pie datora.
Es nospēlēju kādas divdesmit minūtes. Nebija nekā iespaidīga — daži sīki laimesti, dažas tukšas rotācijas. Bet es pēkšņi noķēru sevi pie tā, ka man ir patīkami. Un tas bija tas pats ""rodeoslot latvijā"", ko es izvēlējos tajā vakarā, kad man bija garlaicīgi. Bet tagad tas jutās savādāk. Tagad es šeit biju ieradusies pēc sava plāna, nevis no skumjām.
Tad notika kaut kas, ko es negaidīju. Uz ekrāna parādījās simboli, kurus es nekad nebiju redzējusi kopā, un automāts sāka skaņot pavisam citādi. Tas nebija džekpots — tas bija vidējs laimests, apmēram simts piecdesmit eiro. Bet tajā brīdī, kad ekrāns uzplaiksnīja zaļā krāsā, es sajutu kaut ko, ko nevaru aprakstīt citiem vārdiem kā tikai kaut ko ļoti dzīvu. Man kļuva silti, es iesmējos viena pati savā virtuvē. Un tad es domāju — cik sen tu pēdējo reizi smējies viena pati, nevis smaidīji sabiedrībā? Grūti pateikt.
Es nestāstu šo stāstu, lai kāds sāktu spēlēt. Es pat nedomāju, ka spēlēšana ir kaut kas, ko visiem vajadzētu darīt. Es stāstu par to, ka dažreiz lietas, kuras mēs uzskatām par vieglprātīgām, mums pasaka kaut ko svarīgu par mums pašiem. Es taču vienmēr esmu bijusi cilvēks, kas visu kontrolē. Man patīk saraksti, plāni, iespējamo iznākumu kalkulācijas. Un pēkšņi es atrados situācijā, kur es neko nevaru kontrolēt. Bungas griežas, un tās griežas tā, kā grib. Es nevaru ietekmēt rezultātu. Es varu tikai nospiest pogu un pieņemt to, kas notiks.
Un ziniet ko? Tas ir ārkārtīgi atbrīvojoši.
Jo es dzīvē vienmēr mēģinu visu salikt pa plauktiņiem. Un atkal un atkal sanāk, ka dzīve smejas par maniem plāniem. Bet rotaļājoties man viss nāk par labu — tu nemaz negaidi, ka tev izdosies. Tu vienkārši atpūties no tā, ka tev visu laiku jābūt gatavam uz sliktāko.
Tagad es reti spēlēju, bet katru reizi, kad to daru, es atceros savu nodomu — tas ir mans vakars, mans laiks, mana izvēle. Nesen atkal biju klāt, kad mājās bija traka nedēļa un es vienkārši gribēju pārslēgties. Es uzliku savu niecīgo summu, iedomājos par to, kā manā dzīvē patīk tas, ka es pati izvēlos savus mazos priekus, un vienkārši baudīju to kustību. Atkal ""rodeoslot latvijā"", atkal tas pats siltums, kad es saprotu — man nevajag, lai kāds man aplaudē. Man pietiek ar to, ka šis mirklis ir mans.
Vai es kaut ko laimēju toreiz? Jā, nākamajā dienā es nopirku sev ziedus un kafiju. Bet lielākais laimests bija tas, ka es beidzot sapratu: man nav kauna no tā, ka man patīk spēlēt. Es neesmu ne vāja, ne kautrīga. Es vienkārši esmu cilvēks, kuram reizēm vajag mazliet haosa. Un labāk lai tas haoss ir griežamās bungās, nevis manā dzīvē.
Kad es paskatos uz savām sarkanajām acīm spogulī, vairs nemeloju. Es saku vīram taisni: ""Es spēlēju savu spēli."" Viņš groza galvu. Bet es redzu, ka viņš smaida. Jo es atkal smejos, pat tad, kad nekas neliekas smieklīgs. Un tas jau ir kaut kāds stāsts, kuru es labprāt pastāstu citiem. Nevis par balvām, bet par to, cik labi ir zināt savu mēru un baudīt mirkli, nevis gaidīt, kad pienāks tas īstais.